Šad tad gribas ko paklausīties bez liela čakara no Latvijas Radio arhīva. Tā kā šitais čakars šad un tad uzpeld, tad gribējās pierakstīt vakar gūtās atziņas, lai neaizmirstas.
Ar veciem «Post Factum» viss bumbās. Tur, spiežot uz aitūņu (iTunes) ikonas ver vaļā .mp3, taču ar pārējo arhīvu galīgā dimbā — tur windows media straumes, kas automātiski veras iekš VLC un desmitajā kviktaimā (QuickTime) nekādi neizdodas tās iemānīt.
Vakar čakarējoties ar dažiem raidījumiem beidzot sapratu kā var tikt pie konkrētiem raidījumiem un tos saglabāt.
Rekur viena raidījuma straumes adrese: mms://ier-w.latvijasradio.lv/pppy?20101217A113326120000 — mms://blāblāblā? un GGGGMMDD (gads, mēnesis, diena) A (pirmā programma) HHMMSS (stunda, minūte, sekunde sākumam) HHMMSS (stunda, minūte, sekunde beigām). Nomainot A pret B tiekam uz to pašu laiku, taču trešajā programmā (Klasika). B vajadzētu būt otrajai programmai, taču to nav bijis vajadzības klausīties atkārtoti.
Izrādās, ka šīs mms straumes tīri labi rauj vaļā septītais kviktaims:
No turienes tad visi ceļi vaļā. Es izvēlējos sagaidīt, kamēr man nepieciešamais gabals atveras pilnībā, to saglabāt kā .mov un tad garāžbendā (GarageBand) apgraizīt un izeksportēt uz aitūņiem. Man vēl vajadzēja, tā, lai citi arī var paklausīties, tur paliku pie nolāpītā varianta ar jūtūbu (YouTube), jo ar embedētu skaņu dažādās datoru un pārlūku kombinācijās ir tā kā ir, taču jūtūbs pārsvarā visur strādā.
Tā lūk šorīt vēl par to padomāju, padomāju un nonācu pie mūžīgās latviešu hokeja tēmas:
Pirmajā video iesaku paskatīties uz Dinamo emblēmu — nu nekā nelīmējas kopā ar USSR:
Pēc abu video noskatīšanās, kuram gan celsies roka Irbi, Beļavski, Maticinu, Ozoliņu, Naumovu, Fanduli, Kerču, Znaroku, Vītoliņu, Žoltoku un citus Dinamo un Latvijas izlases spēlētājus šķirot latviešos un nelatviešos, kuri dzimuši Latvijas teritorijā, kuri citur PSRS, kuri runā latviski un kuri varbūt pat latviski uzdotu jautājumu nesaprot.
Mēs te cīnamies, kurš īstāks latvietis, kurš nē, cits liek sarkanbaltsarkanu karogu pie mašīnas, cits apkarina ar orandžmelnajām lentītēm un Россия uzlīmēm, tikmēr tiem, kas tur — ārpusē, mēs visi esam latvieši. Hokejisti visi rādās kā «latvian», pat tad, ja norādīts ka «born in Chelyabinsk, former USSR». Fani visi ir «latvian» un ir bezmaz slavenāki par hokejistiem: www.msnbc.msn.com, www.canada.com, www.tsn.ca. Neba nu visiem sarkanbaltsarkanajos kreklos tērptajiem faniem Pasaules čempionātu arēnās pasēs ir LR pilsoņu pases. Citās «eksporta jomās» notiek tieši tas pats.
Šāda uz iekšu šķirošanās pa kumodes lādēm un uz āru gana laba sadzīvošana kā skapī (V. Freimanes lieliskais salīdzinājums) mums raksturīga arī mazākos mērogos. Limbažos dzīvojot arī esam sašķirojušies — tuvie un draugi, paziņas, svešie un pavisam svešie, taču nokļūstot lielpilsētā visi esam bezmaz brāļi un mēteli gatavi viens otram aizdot. Pat feisbukā un tviterī esam limbažnieks limbažniekam brālis, tas nekas, ka viens no Pociema, otrs no Ozolaines
Latviski nerunājošie, kurus latviski runājošie saukā par krieviem, un kuri ērtības labad arī paši sevi pie tādiem skaita, kaut cēlušies no ukraiņu, baltkrievu, u.c. tautām, izbraucot ārpus Latvijas, pat uz to pašu Krieviju kļūst par latviešiem. Pat tiem, kas ir «ļoti krievi», ar laiku apriebjoties skaidrot kā tas nākas, ka viņš ir latvietis, bet ir krievs, jo ir ukrainis. Ārzemēs latvieši, latvijā kas nu kurais. Ar teātri viesojoties Dānijā satikām teātri no Īrijas, viņi uzzinot, ka mēs latvieši teica: «Yes, yes, we know latvians, we have many latvians. Oksana.»
Rezumējot, atbilde tiem, kas par «Latvieši ir visur» saka, ka visi grāmatā pieminētie nemaz nav latvieši jo viņi, redz, īstenībā esot tie vai šitie: Latvieši ir visur, jo latviešu ir daudz, pat, ja «īstenie latvieši» viņus par īstiem latviešiem neuzskata.
