Jē hē, beidzot Prāta vētras «Vēl viena klusā daba» ir dabūjama iTunes mūzikas veikalā
Jau nedēļu mana diena sākas ar manu jauno krūzi no Ingrīdas Žagatas jaunāko darinājumu kolekcijas. Īpašā tehnikā darinātu ar ugunskrustiem. Varēšu arī trauku mazgājamajā mašīnā likt kaut kad, bet pagaidām visu laiku lietošanā. Kamēr jaunu kafiju vāru, tikmēr rokām izmazgāju un stāvu pie loga, pētīju krāsas. It kā melna, it kā pelēka, brīžiem kāds siltāks tonis atstarojas. Jau drīz jaunā kolekcija tikšot laista tautās.
Kad tāda krūze, tad strādājas labāk. Sakāmvārds gan par ko citu, bet patīk tik un tā.
Viens no vakardienas Valentīnas Freimanes grāmatas prezentācijā izskanējušajiem fragmentiem (citēts Bankovska blogā iekš ¼ Satori) lika aizdomāties par to, kā latviešiem ļoti patīk visus sašķirot pēc tautības.
Tā lūk šorīt vēl par to padomāju, padomāju un nonācu pie mūžīgās latviešu hokeja tēmas:
Pirmajā video iesaku paskatīties uz Dinamo emblēmu — nu nekā nelīmējas kopā ar USSR: 
Pēc abu video noskatīšanās, kuram gan celsies roka Irbi, Beļavski, Maticinu, Ozoliņu, Naumovu, Fanduli, Kerču, Znaroku, Vītoliņu, Žoltoku un citus Dinamo un Latvijas izlases spēlētājus šķirot latviešos un nelatviešos, kuri dzimuši Latvijas teritorijā, kuri citur PSRS, kuri runā latviski un kuri varbūt pat latviski uzdotu jautājumu nesaprot.
Mēs te cīnamies, kurš īstāks latvietis, kurš nē, cits liek sarkanbaltsarkanu karogu pie mašīnas, cits apkarina ar orandžmelnajām lentītēm un Россия uzlīmēm, tikmēr tiem, kas tur — ārpusē, mēs visi esam latvieši. Hokejisti visi rādās kā «latvian», pat tad, ja norādīts ka «born in Chelyabinsk, former USSR». Fani visi ir «latvian» un ir bezmaz slavenāki par hokejistiem: www.msnbc.msn.com, www.canada.com, www.tsn.ca. Neba nu visiem sarkanbaltsarkanajos kreklos tērptajiem faniem Pasaules čempionātu arēnās pasēs ir LR pilsoņu pases. Citās «eksporta jomās» notiek tieši tas pats.
Šāda uz iekšu šķirošanās pa kumodes lādēm un uz āru gana laba sadzīvošana kā skapī (V. Freimanes lieliskais salīdzinājums) mums raksturīga arī mazākos mērogos. Limbažos dzīvojot arī esam sašķirojušies — tuvie un draugi, paziņas, svešie un pavisam svešie, taču nokļūstot lielpilsētā visi esam bezmaz brāļi un mēteli gatavi viens otram aizdot. Pat feisbukā un tviterī esam limbažnieks limbažniekam brālis, tas nekas, ka viens no Pociema, otrs no Ozolaines
Latviski nerunājošie, kurus latviski runājošie saukā par krieviem, un kuri ērtības labad arī paši sevi pie tādiem skaita, kaut cēlušies no ukraiņu, baltkrievu, u.c. tautām, izbraucot ārpus Latvijas, pat uz to pašu Krieviju kļūst par latviešiem. Pat tiem, kas ir «ļoti krievi», ar laiku apriebjoties skaidrot kā tas nākas, ka viņš ir latvietis, bet ir krievs, jo ir ukrainis. Ārzemēs latvieši, latvijā kas nu kurais. Ar teātri viesojoties Dānijā satikām teātri no Īrijas, viņi uzzinot, ka mēs latvieši teica: «Yes, yes, we know latvians, we have many latvians. Oksana.»
Rezumējot, atbilde tiem, kas par «Latvieši ir visur» saka, ka visi grāmatā pieminētie nemaz nav latvieši jo viņi, redz, īstenībā esot tie vai šitie:
Latvieši ir visur, jo latviešu ir daudz, pat, ja «īstenie latvieši» viņus par īstiem latviešiem neuzskata.
